Kad, kurā dienā un gadā radusies grāmatvedības uzskaite, grūti atbildēt, jo grāmatvedības definīcija nav viennozīmīga un laika gaitā šis jēdziens ir mainījies un joprojām turpina mainīties.

Tikpat grūti ir atbildēt uz jautājumu, kas bija pirmais grāmatvedis. Tikpat labi tas varētu būt bijis pirmatnējais cilvēks (100 000 gadu p.m.ē.), senais šumers (4000 gadu p.m.ē.), ēģiptiešu rakstnieks (3500 gadu p.m.ē.), sengrieķu baņķieris (VIII gs.p.m.ē.), Senās Romas rēķinvedis (I–II gs.m.ē.), divkāršā ieraksta izgudrotājs Luka Pačoli (1445–1517), pirmais grāmatveža nosaukuma saņēmējs Kristofors Štehers no Insbrukas vai kāds cits.

Latviešu konversācijas vārdnīcā ir teikts, ka pirmās ziņas par grāmatvedību ir saglabājušās no Babilonijas valdnieka Hammurapi (2123.–2081. g.p.m.ē.) laika, kad uzskaite bijusi ar likumu noteikts pienākums.

Pirmatnējie cilvēki

Vai pirmatnējam cilvēkam vajadzēja kārtot grāmatvedības uzskaiti? Visticamāk, ka nē, jo viņa saimniecība bija pieticīga un galvā paturama. Lai gan, analizējot senos alu zīmējumus, rodas iespaids, ka pirmatnējais cilvēks tomēr šo to ir uzskaitījis, ar svītriņām uz alu sienām atzīmējot nomedītos zvērus.

Senie šumeri

Senie šumeri, kas ir slaveni kā rakstības pamatlicēji, izmantoja māla un akmens plāksnītes materiālo vērtību uzskaitei. Turklāt, kā izpētījuši arheologi, plāksnītē norādītas dažādas “vērtības”, kas simbolizē ne tikai materiālo, bet arī skaitlisko vērtību. Plāksnītes glabātas māla futrālī, kas vēlākos laikos transformējies par saimniecisko vērtību un darbību uzskaites tabulu. Zīmīgi, ka pirmās rakstības liecības Šumerā ir veltītas tieši saimnieciskiem jautājumiem, un tos varētu uzskatīt par grāmatvedības sistēmas pirmsākumiem. Turklāt zinātnieki uzskata, ka senajā Mezopotāmijā pat esot pastāvējusi sintētiskā un analītiskā uzskaite vai vismaz šādas uzskaites iedīgļi. Seno šumeru rakstu analīze ļāvusi secināt, ka rakstos ir apkopoti noteikti uzskaites kārtības likumi un normas, kas regulējuši, piemēram, nomas attiecības.

Senā Ēģipte, Grieķija, Roma, Babilonija

Senajā Ēģiptē uzskaite radusies aptuveni vienā laikā ar Šumeru un uzskaiti veikuši rakstnieki, tolaik ļoti prestižas profesijas pārstāvji. Uzskaite kārtota tabulās, bet galvenais uzskaites paņēmiens bijusi inventarizācija. Rakstnieku pienākums bijis nodarboties ar zemes, graudu, pārtikas, ražas, īpašumu un nodevu uzskaiti, uzskaites operācijas atbilstības kontroli, kā arī juridisko dokumentu sagatavošanu. Būtībā rakstnieki veikuši gan pārvaldes, gan uzskaites funkcijas. Senajā Ēģiptē uzskaite bijusi ļoti augstā līmenī – par to liecina uz dažām ēģiptiešu piramīdām iekaltās liecības par piramīdu celtniecības laikā patērēto pārtikas produktu daudzumu. Turklāt saskaņā ar vēstures liecībām ieņēmumi un izdevumi uzskaitīti atsevišķi, kā arī atsevišķi uzskaitīta katras materiālās vērtības saņemšana un izsniegšana.

Valda uzskats, ka nauda dažādu monētu veidā pirmo reizi parādījusies Senajā Grieķijā. Sākumā nauda bijusi patstāvīgs uzskaites objekts, bet vēlāk visas materiālās vērtības konvertētas monētās un visa manta uzskaitīta “naudā”.

Savukārt senie romieši nopietnu vērību uzskaitei nav pievērsuši, līdz valdnieka Servija Tullija (578.–534. g.p.m.ē.) reformas noteikušas ietekmi sabiedrībā atbilstoši katra pilsoņa mantiskajam stāvoklim – jo bagātāks cilvēks, jo lielāka ietekme. Līdz ar šo reformu Senās Romas pilsoņi bija ieinteresēti iekārtot speciālas mājas grāmatas, lai pierādītu savu mantisko stāvokli un tā paaugstinātu savu sabiedrisko stāvokli un palielinātu ietekmi. Jāpiebilst, ka imperatora Adriāna laikā (117.–138. g.p.m.ē.) nostiprinājās spēcīgs centralizētais valsts aparāts, kas vadīja imperatora padomi un departamentu tīklus. Kā viens no pirmajiem departamentiem zinātnieku rakstos minēts finanšu departaments, kurā darbojās skaitītāji, rakstnieki un kasieri.

Jau senajās valstīs pārvaldītāji izprata uzskaites nozīmi. Piemēram, Babilonijā (2200.–2150. g.p.m.ē.) tika izdoti speciāli grāmatvedības uzskaiti reglamentējoši likumi, kas noteica, ka tirgotājiem jāveic regulāra uzskaite, baznīcai jāveic uzskaite valsts sistēmā un naudas nodošana bez saņēmēja paraksta jāuzskata par nenotikušu darījumu. Lai uzskaite tiktu veikta kārtīgi un atbilstīgi, 135. gadā p.m.ē. Antejā tika izveidotas speciālas rēķinvežu skolas. Savukārt Atēnās tika izveidota pat speciāla augstskola uzskaites darbinieku – “skaitītāju” – pamācīšanai. Skaitītāju ikdienas darba pienākumi neatšķīrās no mūsdienu grāmatvežu pienākumiem, tāpēc var teikt, ka Senās Romas “skaitītājs” ir pirmais grāmatvedis. Jāpiebilst, ka Senajā Romā pastāvēja arī skaitītāju profesionālās organizācijas – dekūrijas.

Mūsdienu grāmatvedības uzskaites pamatlicēji

Esam nonākuši līdz mūsdienu grāmatvedības uzskaites sistēmas pamatlicējam Lukam Pačoli. 1494. gadā matemātiķis Luka Pačoli (Fra Luca Bartolomeo de Pacioli) izdomāja un ieviesa grāmatvedības divkāršā ieraksta jēgu un būtību. Viņš aprakstīja uzskaites metodi, ko itāļu renesanses periodā izmantoja Venēcijas tirgotāji. L. Pačoli izveidotā sistēma bija grāmatvedības cikls, kas labi zināms arī mūsdienās, proti, tā pamatā ir ieraksti žurnālos un grāmatās – debitoru un krājumu kontos aktīvos un saistību un kapitālu kontos pasīvos, kā arī ieņēmumu un izdevumu kontos (kontu plāns). L. Pačoli uzskatīja, ka kontu plāns nevar būt nemainīgs, jo tas ir atkarīgs no uzņēmuma mērķiem un pielāgojams tiem. Ieteiktais uzskaites princips bija šāds: debetam ar kredītu vienmēr jāsakrīt, un, ja tā nav, uzskaitē ir kļūda. L. Pačoli piedāvātie ieteikumi par grāmatvedības ierakstiem un gada beigu kontu slēgumiem kļuva tik slaveni, ka finanšu uzskaites organizēšanā tiek izmantoti joprojām. Mēs turpinām izmantot viņa izveidoto žurnālu un virsgrāmatu uzskaites sistēmas pamatprincipus, kas parāda līdzsvaru starp debetu un kredītu un dod precīzu finanšu rezultātu. L. Pačoli ieviesa arī daudzus grāmatvedības uzskaites paņēmienus un informatīvos nosacījumus, kas bija jāievēro tekstos un tika izmantoti grāmatvedības uzskaitē nākamajos četros gadsimtos. Divkāršā ieraksta paņēmiens grāmatvedības sistēmā ļauj izsekot darījumiem no viena uzņēmuma uz otru. Šis paņēmiens ir uzticams un efektīvs attiecībā uz grāmatvedības uzskaiti gan uzņēmumos, gan valstiskās organizācijās, un ar to var gūt finanšu izpratni par globālo investīciju iespējām konkrētam partnerim.

Savukārt itāļu tirgotājs un neapoliešu diplomāts Benedeto Kotrulli (Benedetto Cotrugli) izvietoja kredītu lappuses kreisajā malā, bet debetu – labajā malā. Naudas līdzekļu uzskaitei viņš ieviesa divas kolonnas: pirmajā summas tika uzrādītas oriģinālajā valūtā, bet otrajā – vietējā. B. Kotrulli gan neizveidoja metodi ārvalstu valūtu atšķirību aprēķināšanai, bet uzsvēra tās nozīmi, norādot, ka tas, kurš nesaprot šādas konvertēšanas nepieciešamību, nav pelnījis saukties par grāmatvedi. B. Kotrulli arī aprakstīja ieņēmumu un izdevumu uzskaites procedūru un norādīja, ka saldo ir jāpārnes uz kapitāla kontu. Viņš pirmais savos darbos uzsvēra – grāmatvedības uzskaite ir līdzvērtīga zinātnei. Traktātā “Par tirgotāju grāmatvedību” B. Kotrulli norādīja uz grāmatvežu zvēresta nepieciešamību, jo tolaik ieraksti grāmatās bieži vien tika veikti bez dokumentiem. Tā kā ierakstam jābūt patiesam un taisnīgam, godprātība bija ļoti svarīga.

Jau 1390. gadā izcilais florenciešu tirgotājs Frančesko Datini (Francesco de Marco Datini) (1335–1410) otrā lielākajā florenciešu tirdzniecības bankā Peruzzi divkāršā ieraksta sistēmu noslēdza ar bilanci un pārskatos ietvēra uzkrāšanas principu, nolietojumu, zemāko no izmaksām vai tirgus vērtības noteikšanu un ārzemju naudas maiņas pārskatus.

Termins “grāmatvedis” pirmo reizi vēsturiskajos rakstos minēts 15. gadsimtā, bet līdz tam uzskaites veicējus sauca vai nu par rakstītājiem, vai skaitītājiem.

Ženēvas Nacionālajā muzejā ir saglabājies Romas imperatora Maksimiliana I 1498. gada 13. februārī izdotais dekrēts par Insbrukas palātas ierēdņa Kristofora Štehera iecelšanu grāmatveža amatā. Par pašu K. Šteheru gan vairāk nekas nav zināms, toties termins “grāmatvedis” no Vācijas vēlāk izplatījās arī citās valstīs.

Rūpniecības revolūcija Anglijā un Lielā franču buržuāziskā revolūcija 1793. gadā veicināja grāmatvedības uzplaukumu. Radās organizēti starpvalstu preču tirgi, lielas bankas un akciju sabiedrības, pieauga fondu biržu loma. Lai aizsargātu iedzīvotāju un uzņēmumu akcionāru intereses, radās nepieciešamība regulēt grāmatvedības uzskaiti un ieviest vienotus uzskaites pamatprincipus. Ņemot vērā daudzu uzņēmumu bankrotu, piemēram, Anglijā tika noteikta prasība auditēt bankrotējušās kompānijas. Ar 1862. gada Likumu par uzņēmumiem Anglijā tika noteikta obligāta auditoru pārbaude pārskatiem, Francijā līdzīgs likums sāka darboties 1867. gadā. Amerikā tikai no 1933. gada 1. jūlija tika noteikts, ka visiem fondu biržas sarakstos iekļautajiem uzņēmumiem ir jāiesniedz finanšu pārskati līdz ar auditora slēdzienu par tiem.

Pasaules fondu biržu krīze 1929. gadā, ar ko sākās ilgstoša ekonomiskā krīze attīstītajās valstīs, radīja nepieciešamību pēc publisko finanšu pārskatu sagatavošanas. ASV izstrādāja vispāratzītu grāmatvedības standartu sistēmu, kas tika piemērota fondu biržā iesaistītajiem uzņēmumiem. Šos standartus brīvprātīgi sāka izmantot arī citi ASV uzņēmumi, savukārt Eiropā standartu sistēmas vietā tolaik ieviesa obligāti izmantojamus nacionālos kontu plānus. Arī pašlaik grāmatvedības uzskaites pamatprincipi Amerikā un Eiropā atšķiras, tomēr kapitāla tirgus globalizācijas ietekmē notiek aizvien plašāka grāmatvedības standartu harmonizācija, lai uzskaiti varētu veikt pēc vienotiem principiem un finanšu pārskatu posteņi būtu salīdzināmi.

Grāmatvedība Latvijā

Arī Latvijā ir vēsturiskas liecības par uzskaites veikšanu, turklāt noteiktos vēstures posmos tā ir tikusi arī reglamentēta. Vienas no senākajām liecībām ir Livonijas laikā kārtotās uzskaites grāmatas (aptuveni no 1341. gada). Savukārt “Rīgas parādu grāmatā” tika ierakstīti preču un naudas aizdevumi un parāda atdošanas termiņi. Tā ir vecākā no Rīgas pilsētas grāmatām, un tajā ietverti ieraksti no 1286. gada līdz 1352. gadam. Spriežot pēc parādu grāmatas ierakstiem, var teikt, ka parasti par aizdevumu bija jāatdod 6–8%, bet likme varēja pārsniegt arī 20%. Līdztekus parādu grāmatām tika izmantotas arī ienākumu un kases grāmatas jeb “ķemerejas grāmatas”, kas līdz mūsdienām saglabājušās tikai daļēji. Vēl viens līdz mūsdienām saglabājies uzskaites datu krājumu veids ir zemesgrāmatas, kurās atrodami dati par zemnieku sētām, tām piederošiem lopiem un inventāru.

No Livonijas laika saglabājušies arī tā laika pārskati, piemēram, Livonijas ordeņa mestru ziņojumi vācu ordeņa virsmestriem par Livonijas saimniecisko stāvokli un visu Livonijas ordeņa piļu 1451. gada revīzijas protokolu noraksti.

Pēc krievu cara Ivana Bargā iebrukuma 1558. gadā un Livonijas kara Livonijas valsts tika sadalīta 7 daļās: daļa teritorijas kļuva par poļu provinci, bet citas daļas nonāca dāņu un zviedru varā. Katra vara izdeva savus rīkojumus. Piemēram, zviedru laikos veikta zemes inventarizācija un zemes taksācija, lai noteiktu nodokļu apmēru zemnieku saimniecībām. Rezultāti tika ierakstīti speciālās vakas grāmatās (Wackenbuch), kas izsniegtas katram mājas saimniekam. Līdzīga īpašumu inventarizācija un uzskaite veikta arī poļu un dāņu ietekmes teritorijās.

300 gadus Baltijā, sākot ar 12. gadsimtu, kad radās rakstītu tiesību normas, nebija sistemātiskas likumu grāmatas, tāpēc bija jāizmanto daudzi dažādi tiesību akti, kuros krustojās dažādu zemju un kultūru tiesības, jo sevišķi vācu un poļu tiesības – gan romiešu tiesības, gan arī vācu feodālās tiesības. Jāņem vērā, ka kopēju likumu un uzskaites ieviešanu par faktiski neiespējamu padarīja daudzkārtējās ietekmes zonu maiņas un nemitīgā Latvijas teritorijas pārdale. Vairākas Latvijas teritorijas pēc Ziemeļu kara (1700–1721) Nīstades miera līguma nosacījumiem tika iekļautas Krievijas impērijas sastāvā kā guberņas. Atbilstoši Krievijas likumiem bija veidota guberņas valde, kroņa palāta, apriņķu rentejas, valsts īpašumu pārvaldes institūcijas, sabiedriskās aizgādības prikazi, muita, medicīnas pārvalde un citas. Uz visām guberņām attiecās Krievijas impērijas likumi, kas bija apkopoti “Pilnajā Krievijas impērijas likumu krājumā” (Полное cобрание законов Российской Империи), kurā likumdošanas akti bija numurēti hronoloģiski, pievienojot datumus, kad katru likumu cars apstiprinājis. Šis likumu krājums tika izdots trijos izdevumos, un, piemēram, pirmajā izdevumā bija vairāk nekā 30 000 likumdošanas aktu, kas tika apstiprināti 1649.–1825. gadā.

Sākot ar 1914. gadu, Latvija tika ierauta Pasaules karā. Teritorija uz vairākiem gadiem tika sadalīta divās daļās – vācu un krievu ietekmes zonā, un visi iedzīvotāji tika pakļauti tās valsts likumdošanas prasībām, kura pārraudzīja teritoriju.

1918. gadā, atjaunojot Latvijas neatkarību, atsevišķs likums par grāmatvedības kārtošanas reglamentēšanu netika pieņemts. 1918. gadā proklamētā neatkarīgā Latvijas valsts pirmajos darbības mēnešos saskārās ar lielām grūtībām ne tikai materiālajā, bet arī tiesiskajā aspektā, jo valstij nebija savas likumdošanas sistēmas. Latvijā turpināja darboties Krievijas likumi, kurus oficiāli atzina par spēkā esošiem 1919. gada 8. decembrī, kad tika pieņemts Likums par agrāko Krievijas likumu spēkā atstāšanu Latvijā. Tajā bija teikts, ka visi agrākie Krievijas likumi, kuri pastāvējuši Latvijas robežās līdz 1917. gada 24. oktobrim un kuri nav atcelti ar jauniem likumiem un nav vērsti pret Latvijas valsts iekārtu, pēc 1918. gada 18. novembra pagaidām uzskatāmi par spēkā esošiem.

Atsevišķs likums par grāmatvedību pirmo reizi neatkarīgās Latvijas laikā tika pieņemts 1939. gada 18. janvārī, un to parakstīja Valsts un Ministru prezidents Kārlis Ulmanis. Tas bija Likums par tirdzniecības grāmatvedību, kas stājās spēkā ar 1939. gada 1. februāri. 1919. gada 15. septembrī tika pieņemti pagaidu noteikumi “Par Valsts kontroli”, bet 1938. gadā – likums “Par zvērinātiem revidentiem”.

No vēsturiskajiem aspektiem pievēršoties grāmatvedības uzskaitei un to reglamentējošajiem likumdošanas aktiem atjaunotajā Latvijā, jāteic, ka hrestomātiskais likums “Par grāmatvedību” un arheoloģiskai vērtībai pietuvojušies 585. noteikumi “Noteikumi par grāmatvedības kārtošanu un organizāciju” būtībā ir vienīgie tiesību akti, kas reglamentē grāmatvedības uzskaiti.

Likums “Par grāmatvedību” radies 1992. gadā (spēkā ar 1993. gadu), šogad tam aprit 26 gadi, un tas ir mainīts 20 reižu. Vai tas ir mainīts būtiski? Nē, nav gan. Vietumis ir mainīta kāda panta redakcija, mainījušās likumā definētās summas un valūtas, likums papildināts ar atsaucēm uz sabiedrisko organizāciju un partiju uzskaites principiem, papildināts ar pantiem, kas bija nepieciešami, jo tika veiktas izmaiņas dažādos ar uzņēmējdarbību saistītos likumos, piemēram, Komerclikumā, no noteikumiem uz likumu ir pārcelti daži normatīvi. Tieši to pašu var teikt arī par 585. noteikumiem: to rašanās laiks ir 2003. gads, un tiem ir bijuši 14 grozījumi. Pirms tam bija vēl vieni noteikumi ar tādu pašu nosaukumu, tikai ar citu numuru – Nr. 243 (pieņemti 2000. gadā). Vēl pirms tam – Noteikumi par uzņēmumu grāmatvedības kārtošanu un organizāciju, Nr. 339 (pieņemti 1995. gadā).

Izvērtējot visus trīs MK noteikumus, var secināt, ka paši pirmie bija visnotaļ vērtīgi, jo tajos bija termini un definīcijas, lai noteikumu saturs būtu nepārprotams. Pašlaik likumdošanā tiek izmantoti novecojuši vai īsti neatbilstoši termini, un tas ļoti apgrūtina gan likuma, gan noteikumu lasīšanu un izprašanu. Tagad tiek izstrādāts pilnīgi jauns mūsdienīgs likums un jauni noteikumi, kas reglamentēs grāmatvedības uzskaiti Latvijā.

Uzskaites formas

No uzskaites, kas sākās ar zīmējumiem uz alu sienām, iegrebumiem vilka kaulos, māla plāksnītēm, papirusiem un pēc tam, attīstoties civilizācijai un izgudrojumiem, apmēram no 15. gadsimta turpinājās papīra žurnālos un grāmatās, esam pārgājuši uz datorizētu uzskaiti, izmantojot dažādas uzskaites programmas. Vēl pavisam nesen (apmēram pirms 10 gadiem) grāmatvedības programmas bija paredzētas tikai grāmatvedības uzskaitei, bet tagad vienā uzskaites sistēmā vienkopus ir arī uzņēmumu līdzekļu un resursu uzskaite. Šādas sistēmas apstrādā ne tikai sākotnējos datus (pirmdokumentu ievade), bet arī var pastāvīgi analizēt ievadītos datus dažādos griezumos pēc noteiktiem parametriem. Šādās sistēmās tiek uzskaitītas ne tikai naudas un naturālās vērtības – tajās tiek organizēts pilns klientu pārvaldības process un uzskaitīti cilvēkresursi: gan darbinieku uzskaites reģistrs, gan plānotie un izpildītie darbi, gan aprēķinātas algas un nodokļu summas. Šādās sistēmās var organizēt un sakārtot ne tikai grāmatvedības uzskaiti, bet gan visu biznesa uzskaiti, loģistiku, plānot uzņēmuma darbu un izsekot rezultātiem, veidot vadības un finanšu atskaites, izvērtēt uzņēmuma rentabilitāti un efektivitāti, sagatavot līgumus u.tml. Mūsdienās ar uzskaites sistēmām strādā ne tikai grāmatveži, bet arī personālvadības, mārketinga un pārdošanas speciālisti, juristi un vadītāji.

Runājot par datoriem, to attīstībai izsekot jau kļuvis problemātiski. Dators un darbs ar to, kādu mēs zinājām pavisam nesen, lielākoties jau palicis vēsturē. Serveris vairs nav kastīte uz galda vai zem tā, satilpināts datorā vai blakus telpā izvietotu datoru ķēdē – uzvaras gājienu svin mākoņserveri, kas nodrošina iespēju pieslēgties datiem no jebkuras vietas pasaulē, kur vien ir pieejams internets. Datu ievadīšanai jābūt ātrai un ērtai, un arī datu apmaiņu ieteicams organizēt elektroniski.

Mūsdienīgs grāmatvedis nestaipa līdzi milzīgu datoru un nesēž vienmēr uz vietas, viņam ir planšete vai jaudīgs viedtālrunis, un viņam ir svarīgi piekļūt saviem datiem neatkarīgi no tā, kur viņš tobrīd atrodas. Tieši tāpēc mākoņpakalpojumi ir tik ļoti izplatīti, ka tie palīdz būt ātram un mobilam. Turklāt mākoņpakalpojumi taupa resursus, jo nav jāiegādājas dārgi un jaudīgi serveri, nav jādomā par telpām, kur tos glabāt, un pat, iespējams, nav jāalgo IT speciālists, kas tos apkalpo. Izmantojot mākoņpakalpojumus, savus resursus var plānot – nepieciešamības gadījumā efektīvi un nekavējoties palielinot datu glabāšanas servera jaudu un ietilpību vai, tieši pretēji, to samazinot, lai velti netērētu līdzekļus. Jāņem vērā tehnoloģiju straujā attīstība –tas, kas bija ātrs un moderns pirms gada, šodien jau ir pamatīgi novecojis, bet vēl pēc gada, iespējams, vairs nebūs izmantojams. Mākslīgais intelekts, kas strauji ienācis ne tikai zinātnē, bet arī mūsu sadzīvē, lēnām sāk aizvietot cilvēkresursus dažādos darbos. Vai mākslīgais intelekts aizvietos arī grāmatvedi?

Latvijā grāmatvedības uzskaite nav atdalāma no nodokļu uzskaites, un mūsu valstī nodokļu sistēma ir ļoti sarežģīta, tāpēc, kamēr nodokļu piemērošana nebūs viegli uztverama un kamēr to varēs dažādi traktēt un pārprast, tikmēr būs nepieciešams cilvēks – ar loģisku un radošu domāšanu.

Grāmatvedība ir nozīmīgs uzņēmumu vadīšanas instruments, ar tās palīdzību tiek iegūta informācija par katra uzņēmuma saimniecisko un komercdarbību, par uzņēmējdarbībā izmantotajiem mantiskajiem un naudas līdzekļiem, to īpašniekiem un daudziem citiem jautājumiem.

Apkopojot dažādos avotos minētās grāmatvedības definīcijas, var teikt, ka grāmatvedība ir gan māksla, gan process, kurā hronoloģiski un sistemātiski tiek reģistrētas naudas vienības un analizēti uzņēmuma darījumi un notikumi, kuri vismaz daļēji ir finansiāli, kā arī tiek apkopoti, sagatavoti pārskati un skaidroti darījumu rezultāti. Tas ir process, kurā tiek noteikta, mērīta un publiskota finansiāla informācija, lai šīs informācijas lietotāji varētu pieņemt lēmumus un spriedumus.

Izmantotā literatūra

Палий, В.Ф. Современный бухгалтерский учет

Кутер, М.И. Теория бухгалтерского учета

Хендриксен, Э.С., Ван Бреда, М.Ф. Теория бухгалтерского учета

Latviešu konversācijas vārdnīca

Eglīte, B. Rīga maksā

Balodis, A. Latvijas un latviešu tautas vēsture

Zeids, T. Senākie rakstītie Latvijas vēstures avoti līdz 1800. gadam

Latvija 19. gadsimtā: vēstures apceres

Benze, J. Finansu grāmatvedība

Ducmanis, K. Iz Baltijas provinču tiesībām

Dažādi interneta resursi